Nodaļas izvēle
Selēndeficīta un tā seku profilakses galvenie mērķi
- Palielināt veselīgi nodzīvoto gadu skaitu
- Palielināt produktīvās dzīves ilgumu
- Uzlabot iedzīvotāju dzīves kvalitātes rādītājus
- Mazināt saslimstību, tajā skaitā ar sirds un asinsvadu, infekcijas, kaulu deformējošām un onkoloģiskajām slimībām
- Paaugstināt akūtu un hronisku slimību ārstēšanas efektivitāti
- Palielināt veselības aprūpes efektivitāti stacionāros
- Uzlabot grūtnieču veselību
- Mazināt zīdaiņu mirstību uz 1000 dzemdībām
- Pagarināt jaundzimušo vidējo paredzamo mūža ilgumu
- Samazināt kaitīgo riska faktoru ietekmi uz cilvēku veselību
- Mazināt priekšlaicīgas nāves iestāšanās gadījumus no sirds – asinsvadu, onkoloģiskajām un citām slimībām uz 100000 iedzīvotājiem
- Samazināt personu skaitu ar invaliditāti uz 100000 iedzīvotājiem
- Uzlabot iedzīvotāju veselības stāvokli
- Pagarināt mūža ilgumu
- Kavē sociālo un ekonomisko produktivitāti un attīstību
- Apgrūtina un sadārdzina veselības aprūpi un ārstēšanu
- Palielina slimošanas biežumu un darbnespējas ilgumu
- Pasliktina dzīves kvalitātes rādītājus
- Samazina fizisko, psiholoģisko un emocionālo labklājību
- Samazina ārstēšanas efektivitāti
- Paātrina slimību attīstību un progresēšanu
- Pasliktina slimību iznākumu
- Palielina ārstēšanas apjomu un zāļu daudzumu
- Palielina hospitalizācijas risku
- Palielina invaliditātes risku
- Rada ciešanas un pārdzīvojumus
- Samazina veselīgi nodzīvoto gadu skaitu vai veselīgas dzīves ilgumu
- Rada cilvēku dzīvību zaudējumus priekšlaicīgas nāves rezultātā
Bioģeoķīmiskā ekoloģija
BIOĢEOĶĪMISKĀ EKOLOĢIJA – zinātne par organismu un zemes garozas ķīmiskā sastāva savstarpējo mijiedarbību un līdzsvaru. Zināms, ka zemes garozai ir nevienāds sastāvs. Uz tās virsmas atrodas rajoni ar paaugstinātu vai pazeminātu dažādu ķīmisko elementu līmeni. Šo elementu nepietiekamība vai pārākums zemes garozā un augsnē, ietekmē to saturu augos. Tas savukārt ietekmē ķīmisko elementu līmeni dzīvnieku un cilvēku organismā. Tādu ķīmisko elementu pārvietošanās ceļu sauc par BIOĢEOĶĪMISKO BARĪBAS ĶĒDI.
Ķīmisko elementu līmenis bioģeoķīmiskajā barības ķēdē, tajā skaitā cilvēku organismā, ir atkarīgs no vides, kurā mēs dzīvojam. Ģeoķīmiska vide nosaka to, kādos apstākļos atrodas un funkcionē organisms. Vide, kurā mēs dzīvojam, tās ķīmiskais sastāvs var neatbilst mūsu organisma pieprasījumam. Ģeoķīmiski nesabalansēta vide nelabvēlīgi ietekmē ķīmisko elementu, tajā skaitā minerālvielu un mikroelementu, līdzsvaru un saturu bioģeoķīmiskajā barības ķēdē, kas izraisa morfoloģiskas, bioķīmiskas un fizioloģiskas patoloģiskas novirzes organismos un ENDĒMISKĀS SLIMĪBAS. Ģeoķīmiskās endēmijas (endēmiskās slimības) – saslimšanas, kas izraisītas ar nelabvēlīgiem ģeoķīmiskiem faktoriem, kurus sauc vēl arī par primāriem saslimšanas cēloņiem.
Rajoni, kuros novēro organismu patoloģiju vai nevēlamas reakcijas (no maz redzamas līdz endēmiskām slimībām) uz ķīmisko elementu disbalansi (lielām vai mazām koncentrācijām) vidē un barības ķēdē tiek nosaukti par BIOĢEOĶĪMISKĀM PROVINCĒM.
Ģeoķīmiskie vai primārie saslimšanas cēloņi, kas izraisa geoķīmiskas endēmijas, ir svarīga vides veselības problēma, kura jāzina un jārisina ne tikai veselības speciālistiem, bet arī politiķiem, sociāliem darbiniekiem, pašvaldību un citu valsts institūciju dienestiem.
Bioģeoķīmisks selēndeficīts Latvijā
Bioģeoķīmisķie pētījumi parāda, ka selēna saturs barības ķēdē (augsnē, ūdeņos, augos, dzīvnieku un cilvēku organismā) dažādos ģeogrāfiskajos rajonos ir nevienāds. Bioģeoķīmisks selēna deficīts, zems mikroelementa selēna līmenis visā barības ķēdē (augsnē, augos, barībā, uzturā, dzīvnieku un cilvēka organismos) ir konstatēts vairāk kā 20 valstīs, tajā skaitā, Baltijas jūras baseina valstīs: Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Baltkrievijā.
Somijā, kopš 1984.g., veikta Nacionāla selendeficīta profilakses programma (koordinē šo programmu Valsts prezidents), rezultātā palielināts selēna patēriņš somu iedzīvotājiem līdz trīs reizēm. Pēc ekspertu datiem, selēndeficīta profilakse palīdzēja Somu iedzīvotājiem samazināt sirds – asinsvadu patoloģiju 2,5 reizes, onkoloģiskās saslimšanas – 1,8 reizes, endokrīnās sistēmas saslimšanas – par 77%, kopējo saslimšanas līmeni – par 47%.
Zinātniski pierādīts, ka selēns ir vitāli nepieciešams un neaizstājams mikroelements, kurš nesintezējas organismā un kuru nevar aizstāt ne ar ko citu. Selēnam cilvēka organismā jānonāk ar uzturu pietiekošā daudzumā.
Cilvēka organisms parasti satur 5-20 mg selēna. Ik dienu pieaugušam cilvēkam jāsaņem no 50 – 200 µg selēna dienā. Bezkaitīgais selēna patēriņš cilvēkam ir līdz 820 µg Se/dienā, vai pie selēna satura asinīs līdz 5,57 µgmol/l.
Pierādīts, ka selēna trūkums samazina selēnspecifisko bioloģisko molekulu līmeni organismā un veicina selēna trūkuma pazīmes, tādas ka, nepietiekamības simptomi un patoloģijas, saistītas ar atrofiskiem, distrofiskiem, deģeneratīviem, destruktīviem, iekaisuma, toksiskiem un nekrotiskiem procesiem organismā.
Pētījumi parāda, ka selēna trūkums (selēndeficīts) izraisa organisma šūnas membrānu un substruktūru, īpaši mitohondriju, bojājumus, kā rezultātā kavējas ATF (bioloģiskā enerģija) un koenzīma Q10 sintēze un uzkrāšanās šūnā, samazinās bioloģisko procesu enerģētiskais nodrošinājums un šūnas dzīvotspēja.
Zinātniski noskaidrots, ka selēna trūkums palielina organismam kaitīgo vielmaiņas produktu peroksīdu, aldehīdu un brīvo radikālu daudzumu šūnā un organismā. Ja organisma antioksidatīva aizsargsistēma nespēj apturēt šo produktu koncentrācijas pieaugumu, tas izraisa brīvo radikālu atkarīgo patoloģiju organismā, kas palielina varbūtību saslimt ar vairāk ka 100 slimībām.
Latvijā veiktie pētījumi
Latvijas zinātniekiem ir vairāk kā 30 gadu pieredze selēna pētījumos. Zinātniskie selēna pētījumi Latvijā ir sākti 60-os gados (Peive, 1959-1966; Atlāvins, Apsīte, 1964-2003; Sālmane, 1966-1969; Karelina, 1966-1969; Cāls, 1968-1973; Neilands, Šķicis, 1973-1981; Valdmanis, Stroża, 1975-1989; Pitrāns, 1977-2003 u.c.)
Galvenie zinātniskie selēna pētījumi Latvijā tika veikti LZA Bioloģijas institūtā, LZA Fizikas institūtā, LZA Organiskās Sintēzes institūtā, LA Lopkopības un Veterinārijas institūtā, LZA Mikrobioloģijas institūtā, Latvijas Medicīnas akadēmijā, Biomedicīnisko problēmu centrā (BIOMEDICAL EUROPEAN ACADEMY) un citur.
Primārie saslimšanas cēloņi Latvijā
Pētot saslimšanu cēloņus Latvijā, novēro ģeoķīmisko vides riska faktoru ietekmi uz dzīvnieku un cilvēka veselību. Konstatēts, ka Latvijas Republika atrodas BIOĢEOĘĢMISKĀS PROVINCES TERITORIJĀ AR PAZEMINĀTU SELĒNA LĪMENI BARĪBAS ĶĒDĒ. Tas nozīmē to, ka Latvijā novēro bioģeoķīmisku (vides izraisītu) selēndeficītu, kurš saistīts ar mikroelementa selēna nepietiekamību zemes garozā, augsnē, augos, barībā, pārtikā, dzīvnieku un cilvēka organismā. Vides izraisīts selēndeficīts samazina veselības kvalitāti cilvēkam un dzīvniekiem un paaugstina saslimšanas risku ar daudzām slimībām.
Zems selēna līmenis barības ķēdē izsauc tipiskas un specifiskas selēndeficīta atkarīgās endēmiskās slimības Latvijā (novēršamas ar selēnprofilaksi):
• jēriem un aitām – baltmuskuļslimību, deģenerātīvās izmaiņas muskulatūrā u.c.;
• sivēniem un cūkām – aknu toksisko distrofiju, deģenerātīvās izmaiņas skeleta un sirds muskulatūrā u.c.;
• cāļiem un vistām – eksudiatīvo diatēzi, encefalomolāciju, pankreonekrozi, deģenerātīvās izmaiņas muskulatūrā u.c.;
• cilvēkam – kardiomiopātiju (sirds nepietiekamību, Ķešana slimību), deformējošo osteoartrītu (Kašin-Beka slimību) u.c.
Pētot bioģeoķīmisku selēndeficītu Latvijā ir noskaidrots, ka selēna līmenis barības ķēdē dažādos republikas novados ir 1,5 līdz 12 reizēs zemāks par normu.
Selēna saturs Latvijas iedzīvotāju asinīs ir pazemināts un vidēji sastāda 0,6 µgmol/l, kas ir būtiski mazāk par vispārpieņemto normu. Ja selēna patēriņš un nodrošinājums ir pietiekošs un fizioloģiski normāls, selēna līmenis cilvēka asinīs sastāda 1,51 – 2,05 µgmol/l.
Aprēķini parāda, ka selēna patēriņš cilvēkam Latvijā ir nepietiekošs un sastāda tikai 15 – 40 µg selēna dienā, bet fizioloģiskais pieprasījums ir 50 – 200 µg selēna dienā.
Bioģeoķīmisks selēndeficīts Latvijā ir svarīgs vides riska faktors, kas skar lielākā vai mazākā mērā katru Latvijas iedzīvotāju, kā rezultātā var novērot:
• pazeminātas organisma pretestības spējas
• sliktākus dzīves kvalitātes rādītājus
• biežāku saslimšanas, hospitalizācijas un invaliditātes risku
• paātrinātu slimību progresēšanu
• priekšlaicīgu novecošanos un veselīgas dzīves ilguma samazināšanos
• palielinātus izdevumus veselības aprūpei un ārstēšanai u.c.
Selēndeficīta un tā seku profilakses nepieciešamība
Selēndeficīta izraisītais veselības zudums ir plaši izplatīts Latvijā. Pasaules (Somija, ASV, Ķīna u.c.) pieredze pierāda, ka problēmas risinājuma pamatā ir selēndeficīta un tā seku profilakse, kas var palīdzēt:
• mazināt saslimšanas biežumu ar sirds -asinsvadu, onkoloģiskajām, kaulu deformējošajām un citām slimībām
• mazināt nāves iestāšanās gadījumus no sirds – asinsvadu, onkoloģiskajām slimībām un citām slimībām
• veicināt atveseļošanos un palielināt ārstēšanas efektivitāti akūtu un hronisku slimību gadījumos
• mazināt izdevumus ārstēšanai un citus
Selēndeficīta profilakse ir zinātniski pierādīta, pamatota un atzīta Pasaulē, jo selēns ir obligāti nepieciešams un neaizstājams mikroelements, kurš jāsaņem zināmajā daudzumā. Klīniskie un epidemioloģiskie pētījumi apliecina augstu selēndeficīta profilakses efektivitāti, kas samazina gan saslimstību gan mirstību (skatīt projekta nodaļas “Bioģeoķīmisks selēndeficīts Latvijā”, “Randomizētie klīniskie pētījumi, kas apliecina neorganiskā selēna efektivitāti selēndeficīta atkarīgo slimību gadījumos”, “Ilgtermiņa epidemioloģiskie pētījumi cilvēku populācijā, kur dokumentāli pierādīta neorganiskā selēna efektivitāte un nekaitīgums”, “Ilgtermiņa epidemioloģiskie pētījumi ar bērniem, kur dokumentāli pierādīta neorganiskā selēna efektivitāte un nekaitīgums”).
Pasaules un Latvijas pieredze parāda, ka selēndeficīta profilakse, veikta ar bioloģiski izmantojamām selēna formām, kas izmantojamas pārtikas selēna aizvietošanai, ne tikai samazina slimošanas biežumu un mirstību, bet arī palīdz uzlabot dzīves kvalitātes rādītājus, kā arī ekonomisko un sociālo produktivitāti:
- samazina nogurumu, sāpes, slimošanas biežumu, kustību un koordinācijas traucējumus, atmiņas un miega traucējumus u.c.
- paaugstina darba spējas, kopējo aktivitāti, dzīvotspēju u.c.
- samazina emocionālo nestabilitāti, nomāktību, nemieru u.c.
- paaugstina emocionālo tonusu, dzīvesprieku u.c.
- samazina nervozitāti, nomāktību u.c.
- paaugstina psiholoģisko labsajūtu, sociālo funkcionēšanu u.c.
- normalizē ēstgribu, ķermeņa svaru, vēdera izeju u.c.
Bioģeoķīmiskos selēndeficīta apstākļos ir nepieciešami profilaktiskie pasākumi, kuri nodrošina normālu selēna patēriņu Latvijas iedzīvotājiem, īpaši bērniem, skolniekiem, slimiem cilvēkiem un personām ar paaugstinātu veselības risku. Latvijā šī problēma nav atrisināta.
Vai nepieciešams noteikt selēna līmeni organismā pirms veikt selēndeficīta profilaksi?
Nav nepieciešams, jo reģionos, kuros novēro bioģeoķīmisku selēna trūkumu (selēndeficītu), selēndeficīta profilaksi ieteicams veikt visiem.
Bioģeoķīmiska selēndeficīta profilaksei tiek izmantotas selēna uzturošās devas, kuras ir pilnīgi nekaitīgas bērniem un pieaugušiem, tām nav kontrindikāciju un blaknes, tās var lietot neierobežoti ilgi, jo uzturošās selēna devas ir pielāgotas organisma fizioloģiskajam pieprasījumam.
Veicot selēndeficīta profilaksi var noteikt selēna līmeni asinīs un citus selēna trūkuma svarīgus indikatorus, tādus ka selenoproteīnu līmenis (glutationperoksidāzes (GPX) aktivitāte), oksidatīvā stresa marķieris (plazmas malondialdehīds (MDA)), T3 un T4 hormonu līmenis, imūnsistēmas funkcijas tests, antioksidantu līmeņa tests, sirds un asinsvadu veselības marķieri un citus.
Visbiežāk izmantotais tests šajā gadījumā ir seruma asins analīze, tomēr ir svarīgi saprast, ka šī metode ne vienmēr ir visprecīzākais vai svarīgākais veids, kā novērtēt selēna līmeni cilvēka organismā. Ir situācijas, kad seruma analīze var būt maldinoša vai nepietiekama.
Seruma asins analīze vairāk sniedz momentuzņēmumu, nevis ilgtermiņa pārskatu par selēna līmeni organismā.
Liela daļa selēna organismā tiek uzkrāta ne tikai asinīs, bet arī aknās, nierēs un citos orgānos un audos.
Piemēram, cilvēkam var būt normāls seruma selēna līmenis, taču organismā var būt izsmeltas selēna rezerves, īpaši, ja cilvēks ilgtermiņa dzīvo bioģeoęģmiskās provinces teritorijā ar pazeminātu selēna līmeni barības ķēdē. Šādās situācijās, vienkārša seruma analīze var maldināt, radot iespaidu, ka selēna līmenis ir normāls, kaut gan organismā pastāv trūkums.
Kas jāzina veicot selēndeficīta un tā seku profilaksi
Bioģeoķīmiska selēna deficīta profilakse ir svarīga, informatīvi un zinātniski ietilpīga mērķprogramma, kuru jāveic ar Valsts un medicīnas darbinieku līdzdalību un atbalstu. Selēndeficīta un tā seku profilakse jāveic kompetentu speciālistu uzraudzībā. Izvēloties selēnpreparāta formu, jāņem vērā vai preparāts ir:
- pielāgots pārtikas selēna aizvietošanai
- pietiekoši efektīvs
- drošs no toksikoloģiskā viedokļa
- var lietot gan bērni, gan pieaugušie
- ērti un viegli lietojams un dozējams
- pietiekoši lēts
Selēndeficīta profilaksei tiek izmantotas selēna uzturošās (diennakts) devas, jo tās ir pilnīgi nekaitīgas bērniem un pieaugušiem, tām nav kontrindikāciju un blaknes, tās var lietot neierobežoti ilgi, jo uzturošās selēna devas ir pielāgotas organisma fizioloģiskajam vajadzībām.
Organizējot selēndeficīta profilakses norisi, ieteicams veikt dzīves kvalitātes rādītāju un veselības indikatoru uzskaiti un analīzi, kas var palīdzēt izvērtēt selēndeficīta profilakses efektivitāti.
Kādu selēnpreparāta formu izmantot?
Selēnspecifiskas olbaltumvielas un to funkcijas
Normāls selēna patēriņš cilvēkam, kurš nodrošina organisma fizioloģisko pieprasījumu pēc mikroelementa selēna, pasaulē risinās ar pārtiku vai pārtikas selēna aizvietotājiem, tajā skaitā ar selēnu saturošiem uztura bagātinātājiem, bet ne ar zālēm.
Dabā selēns ir sastopams vairāk kā divi tūkstoši dažādos organiskajos un neorganiskajos savienojumos. Pēdējo 50 gadu laikā visā pasaulē tika veikti zinātniskie un klīniskie pētījumi, lai izzinātu, izpētītu dažādu selēna formu savienojumu iedarbības mehānismu uz organismu. Šo pētījumu rezultātā tika atlasītas un aprobētas bioloģiski izmantojamas selēna formas, tās, kuras maksimāli efektīvi novērš selēndeficītu, labvēlīgi ietekmē veselību un kurām nav novēroti blakus efekti, ja tos lieto ilgstoši.
Selēna bioloģiskās funkcijas un selēna bioloģiskā aktivitāte organismā ir saistīti ar selēna spēju ieslēgties selēnspecifiskajās olbaltumvielās, tajā skaitā arī selēnenzīmos, piemēram, glutationperoksidāzē (GPX). Organismā ir identificētas vairāk par 30 dažādas selēnspecifiskas selēnu saturošas olbaltumvielas: Se-glutationperoksidāze, Se-dejodināze, selēnproteīns P, selēnproteīns W un daudzi citi. Katrai selēnspecifiskajai olbaltumvielai ir savas specifiskas bioloģiskās funkcijas organismā. Piemēram, glutationperoksidāze novērš organismam toksiskus peroksīdus un regulē iekaisuma mediatoru vielmaiņu. Citi selēnspecifiski olbaltumi un enzīmi pilda citas selēna bioloģiskās funkcijas organismā.
Nosaukums | Lokalizācija organismā | Funkcijas |
Glutathione Peroxidase (cGPx, GPx1) | Plaši izplatīts. Šūnas struktūrā | Reducē ūdeņraža peroksīdu un organiskos peroksīdus līdz ūdenim un spirtiem. Piedalās šūnu aizsardzībā pret oksidatīvo stresu. |
Glutathione Peroxidase (giGPx, GPx2) | Galvenokārt kuņģa un zarnu traktā. Nosakāms aknās.
| Aizsargā zarnu epitēliju no oksidatīviem bojājumiem. Iesaistīts tauku saturošu peroksīdu metabolismā, samazinot tā daudzumu |
Glutathione Peroxidase (eGPx, GPx3) | Plazmas un ārpusšūnu šķidrumi. Galvenokārt izstrādāts nierēs un izdalās plazmā. Arī izteikts aknās, sirdī, plaušās, vairogdziedzerī, kuņģa un zarnu traktā, krūtīs. Augsta koncentrācija sirdī un vairogdziedzerī | Lokāls ārpusšūnu antioksidanta avots. Aizsargā šūnu membrānas, samazinot ūdeņradi un organiskos peroksīdus
|
Glutathione Peroxidase (phGPx, GPx4) | Plaši izplatīts. Sperma (strukturālā loma). Augsta izteikšanās sēkliniekos
| Enzīms un strukturālā olbaltumviela. Aizsargā membrānas no oksidatīviem bojājumiem, samazinot fosfolipīdu hidroperoksīdus. Iesaistīts lipīdu, piemēram, arahidonskābju un linolskābju, holesterīna un tā esteru metabolismā. Strukturālā olbaltumviela, kas veido mitohondriju, kas veido spermas astes purngala apvalku. |
Glutathione peroxidase 6 (GPx6) | Embrijs. Elpošanas epitēlijs. | GPx3 homologs. Nezināma loma. |
Iodothyronine deiodinase type 1 (DIO1, D1, 5′DI) | Nieres, aknas, vairogdziedzeris, brūns rupjš audums. | Iesaistīts vairogdziedzera hormonu vielmaiņas procesā. DIO2 regulē vairogdziedzera hormonu metabolismu, reaģējot uz pārmaiņām joda padeve, aukstuma iedarbībā un izmaiņās vairogdziedzera funkcijās. DIO1 vai DIO2 pārveido T4 uz T3. DIO3 ir iesaistīts T4 un T3 neatgriezeniskajā inaktivācijā. DIO1 ir iesaistīts T3 neatgriezeniskajā inaktivācijā neaktīvā T2 |
Iodothyronine deiodinase type 2 (DIO2, D2, 5′DII) | Vairogdziedzera, centrālās nervu sistēmas, hipofīzes, brūnie taukaudi, skeleta muskuļi.
| |
Iodothyronine deiodinase type 3 (DIO3, D3, 5′DIII) | Placenta, centrālā nervu sistēma, embrijs | |
Cytoplasmic / nuclear thioredoxin reductase (TR1, TrxR1, Txnrd1) | Intracelulāra, plaši izplatīta
| Katalīzē oksidētā tioredoksīna reducēšanu, kuru savukārt lieto vairāki šūnu enzīmi. Txnrd1 ir iesaistīts embriogēnēzē. Txnrd2 nodrošina aizsardzību pret ūdeņraža peroksīdu, kas izstradāts mitohondriju elpošanas ķēdē. Atbildīgs par ribonukleotīdu un dezoksiribonukleotīdu samazināšanu saglabājot intracelulāru redokspotenciālu. |
Mitochondrial thioredoxin reductase (TR2, TrxR2, TxnR2, Txnrd2) | Mitohondriālais, plaši izplatīts | |
Testes-specific thioredoxinglutathione reductase (TR3, TrxR3, Txnrd3, TxnR3, TGR) | Sēklinieki | |
Selenophosphate synthetase (SPS2) | Plaši izplatīts | Iesaistīts visu selenoproteīnu sintēzē. Katalizē selenīda reakciju ar ATP, kas veido selēna fosfātu, selēna donoru selenocisteīna biosintēzē. |
Selenoprotein H (SelH) | Plaši izplatīts. DNS saistošais proteīns | Regulē de novo glutationā iesaistīto gēnu ekspresijas līmeņa sintēzi un II fāzes detoksikāciju. |
Selenoprotein N (SelN, SEPN1, SepN) | Transmembrānais glikoproteīns, kas saistīts ar endoplazmatisko tīklu | Muskuļu attīstība, šūnu proliferācija, edoksignalizācija, kalcija homeostāze. |
Selenoprotein P (SEPP1, SelP, SeP) | Ārpusšūnu glikoproteīns. Galvenokārt sintezēts aknās | Selēna uzglabāšana un transportēšana no aknām caur plazmu uz citiem audiem, jo īpaši smadzenēm, nierēm un sēkliniekiem. Ir antioksidējošās īpašības un ir iesaistīts imūnā funkcijā. Veido smago metālu jonu kompleksus. |
Selenoprotein R (SelR, MsrB1) | Plaši izplatīts.
| Aizsargā no oksidatīviem bojājumiem. Iesaistīts metionīna vielmaiņas un olbaltumvielu atjaunošanā. Sulfoksimetilgrupas reducēšana. |
Selenoprotein S (SelS, SEPS1, SELENOS, Tanis, VIMP) | Plaši izplatīts. Transmembrāna proteīns, kas saistīts ar endoplazmas retikulu | Nepareizu olbaltumvielu izvadīšana no endoplazmas retikulām, aizsargājot šūnu no oksidatīvā stresa un iekaisuma notikumiem, kas nepareizi sakārtotas olbaltumvielas reakcijas. |
Selenoprotein W (SelW, SEPW1) | Plaši izplatīts. Daudz smadzenēs, kaklā, sirdī, skeleta muskuļos un prostatā. | Skeleta un sirds muskuļu augšana un funkcija. Antioksidanta funkcija. Kalcija saistīšana. |
Selenoprotein F (SELENOF, SEP15) | Augstāks līmenis prostatā un vairogdziedzerī | Var iesaistīties redoks reakcijās, kas saistītas ar disulfīda saišu veidošanos. Var sekmēt proteīnu salocīšanas kvalitātes kontroli endoplazmas retikulā |
Selenoprotein K (SLENOK, SELK) | Augsti izteikts sirdī | Nepieciešams Ca2 + plūsmā imūnās šūnās un tai ir loma T-šūnu proliferācijā un T-šūnu un neitrofilo migrācijā. Iesaistīts šķīstošo glikozilēto olbaltumvielu saistītā sadalīšanā (ERAD). Nepieciešams palmitoilācijai un CD36 šūnu virsmas izpausmei, kas saistīts ar zema blīvuma lipoproteīna makrofāgu uzņemšanu un putu šūnu veidošanos. Spēlē lomu šūnu aizsardzībā no ER stresa izraisītas apoptozes. Aizsargā šūnas no oksidatīvā stresa, kad tās pārmērīgi ekspresē kardiomiocītos. |
Selenoprotein M (SELENOM, SELM) | Plaši izplatīts | Var funkcionēt kā tioldisulfīda oksidoreuktaze, kas piedalās disulfīdu saišu veidošanā. |
Selenoprotein O (SELENOO, SELO) | – | Var būt redox-aktīvs mitohondriālais selenoproteīns, kas mijiedarbojas ar redoksu mērķa proteīnu |
Selenoprotein T (SELENOT, SELT, SelT) | Visuresošs. Izteikts endokrīnā aizkuņģa dziedzerī | Selenoproteīns ar tioredoksīna reduktāzi līdzīgu oksidoreduktāzes aktivitāti (līdzīgā veidā). Aizsargā dopamīnerģiskos neironus pret oksidatīvo stresu un šūnu nāvi (PubMed: 26866473). Iesaistīts ADCYAP1 / PACAP izraisītā kalcija mobilizācijā un neiroendokrīna sekrēcijā. Spēlē lomu fibroblastu stiprinājumā un redox regulējumā. Kuņģa gludā muskulī modulē kontrakcijas procesus, regulējot kalcija izdalīšanos un MYLK aktivāciju. Aizkuņģa dziedzera salās, kas iesaistītas glikozes homeostāzes kontrolē, veicina ilgstošu ADCYAP1 / PACAP izraisītu insulīna sekrēciju |
Selenoprotein V (SELENOV, SELV, SelV) | Augsta izteikšanās sēkliniekos | Iespējams iesaistīts ar redoksu saistītā procesā. |
Selēns vai bioloģiski izmantojamais selēns?
Selēns realizē savas bioloģiskās funkcijas organismā tikai tad, ja tas tiek uzņemts bioloģiski izmantojamā formā un ieslēdzas selēnspecifiskajās olbaltumvielās. Tikai bioloģiski izmantojams selēns novērš selēndeficītu organismā.
Zinātniski pierādīts, ka dažādas selēna formas atšķiras ne tikai ķīmiski, bet dažādi uzsūcas, asimilējas, izmantojas un darbojas organismā. Selēndeficīta profilaksei svarīgi izvēlēties selēnpreparātus, kuri satur bioloģiski izmantojamas selēna formas un ir lietojamas pārtikas selēna aizvietošanai. Selēndeficīta un tā seku profilaksei jāizmanto selēnpreparātus, kuri satur pārtikā un dietoloģijā pielietojamas bioloģiski izmantojamas selēna formas.
Svarīgi izvēlēties selēnpreparātus, kuri satur bioloģiski izmantojamas selēna formas un ir lietojamas diētiskām vajadzībām. Bioloģijā, dietoloģijā un medicīnā tiek izmantotas līdz 20 selēnu saturošās formas, jo liela daļa selēna savienojumu vāji uzsūcas vai arī tie organismā izmantojas nepietiekami.
Ja vēlamies gūt garantētu efektu no selēna lietošanas, tad svarīgi izvēlēties atbilstošas klases selēna preparātu ar garantētu bioloģiski izmantojamā selēna daudzumu devā.
Pārtikas selēna aizstājēji
Pārtikas selēna aizstājēji iedalās četrās grupās:
- saturoši selēnmetionīnu (selēna raugs, ar selēnu bagātināts raugs, L-selēnmetionīns)
- saturoši selēncisteīnu
- saturoši selenītu (nātrija selenītu, nātrija hidrogēnselenītu, nātrija selenīta pentahidrātu)
- saturoši selenātu (nātrija selenātu, nātrija selenāta dekahidrātu)
Veiktie pētījumi daudzās valstīs parāda, ka pārtikas selēna aizstājēji atšķiras pēc patiesās bioloģiskās izmantojamības. Vadošie selēna speciālisti pasaulē atzīst, ka vislielākā bioloģiskā izmantojamība ir neorganiskiem selēna savienojumiem selenītam un selenātam, pēc tam seko organiskie selēna savienojumi selēncisteīns un selēnmetionīns (selēna raugs, ar selēnu bagātināts raugs, L-selēnmetionīns).
Agrāk pastāvēja nepareizs viedoklis, ka selēna organiskās formas ir labākas, augstvērtīgākas par neorganiskajām, jo tās labāk uzsūcas organismā. Vācijas un Amerikas zinātnieki, bet vēlāk arī citu valstu zinātnieki, nonāca pie slēdziena, ka organisms tērē daudz vairāk enerģijas, lai uzņemtu organiskās selēna formas nekā, lai izmantotu neorganiskās.
Piemēram – pētot selēnmetionīna vielmaiņu, zinātnieki konstatēja, ka selēnmetionīns organismā veic garu un grūtu pārveidošanās ceļu: sākumā selēnmetionīns pāriet selēnhomocisteīnā, tālāk selēnocistactionīnā, tālāk selēncisteīnā, tad selenītā, pēc tam selenīdā un tikai pēc tā visa selenīds ieslēdzas selēnsaturošās biomolekulās.
Piemēram – pētot selēnmetionīna vielmaiņu, zinātnieki konstatēja, ka selēnmetionīns organismā veic garu un grūtu pārveidošanās ceļu: sākumā selēnmetionīns pāriet selēnhomocisteīnā, tālāk selēnocistactionīnā, tālāk selēncisteīnā, tad selenītā, pēc tam selenīdā un tikai pēc tā visa selenīds ieslēdzas selēnsaturošās biomolekulās.
Katram pārveidošanās etapam nepieciešama enerģija un speciāls ferments, kas veic šo darbu. Sevišķi daudz enerģijas tiek izlietots pirmos trīs selēnmetionīna vielmaiņas etapos, tā rezultātā lielākā daļa selēna neieslēdzas specifiskās selēnsaturošās biomolekulās. Neizmantotais selēns no selēnmetionīna nespecifiski uzkrājas organismā nesniedzot nekādu labumu.
Agrāk selēnmetionīnu plaši izmantoja dietoloģijā un medicīnā kā selēnpreparātu. Selēnmetionīns ļoti labi uzsūcas un uzkrājas organismā, bet no 1986.gada selēnmetionīnu saturošus preparātus cilvēkiem neiesaka, jo tikai daļa (10 –15%) selēna izmantojas organisma specifiskajās funkcijās. Vācijas, Amerikas un Somijas zinātnieku publikācijas liek secināt, ka selēnmetionīna formai praktiski nepiemīt antioksidatīvās, pretvēža u.c. bioloģiskās īpašības, kuras raksturīgas citām selēna formām. H.Ingo (1988.) norāda, ka selēnmetionīns nav optimāls pārtikas selēna avots cilvēkam. R.A.Sunde (1988.) saka, ka selēnmetionīns ir maz efektīva forma selēna piegādei organismā. Waschulewski I.H. (1988) pierādīja, ka selēnmetionīns nav optimāls pārtikas selēna aizstājējs.
Pētot selēnsaturoša fermenta glutationperoksidāzes aktivitāti Butter J.A. (1988). konstatē, ka fermentā labāk ieslēdzas selenīts, bet selēna selēnmetionīns – sliktāk. Mutanen M. (1986.) noskaidroja, ka selenīts, selenāts un selēncisteīns 2 – 10 reizes labāk par selēnmetionīnu novērš dažādas selēndeficīta izraisītas saslimšanas.
Medline datu bāzē ir atrodami vairāk, ka 300 zinātnisko publikāciju ar salīdzinošu pētījumu rezultātiem par dažādu selēna formu bioloģisko izmantojamību organismā. To vidū nav nevienas zinātniskas publikācijas, kur būtu pierādīts, ka organiskais selēns, salīdzinājumā ar neorganisko selenītu vai selenātu, efektīvāk novērš selēndeficīta izraisīto patoloģiju cilvēka organismā.
Literatūras dati, kas apver tūkstošus zinātnisko publikāciju, par neorganiskā un organiskā selēna efektivitāti selēndeficīta izraisīto vai atkarīgo patoloģiju un slimību gadījumos liecina, ka bioloģiski izmantojamas neorganiskas selēna formas (selenīts vai selenāts) efektīvi novērš saslimšanu un patoloģiju, ko izraisa vai veicina selēndeficīts, ko nevar teikt par organisko selēnu.
Secinājumi par neorganisko selēnu
Apkopojot zinātnisko pētījumu rezultātus var secināt, ka attiecībā uz neorganiskām pārtikas selēna formām (selenītu vai selenātu) ir:
• zinātniskie fakti, kas pierāda to efektivitāti un nekaitīgumu fizioloģiskajās devās
• veikti randomizēti klīniskie pētījumi, kas apliecina selēna efektivitāti selēndeficīta atkarīgo slimību gadījumos
• veikti ilgtermiņa epidemioloģiskie pētījumi cilvēku populācijā, tajā skaitā bērniem, kur dokumentāli pierādīta selēna efektivitāte un nekaitīgums
Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA, 432/2012), ilggadīgu pētījumu un novērojumu rezultātā, secina un norāda ka:
• selēns veicina normālu vairogdziedzera darbību
• selēns veicina normālu imūnsistēmas darbību
• selēns veicina šūnu aizsardzību pret oksidatīvo stresu
• selēns veicina normālu spermatoģenēzi
• selēns palīdz uzturēt nagu veselību
• selēns palīdz uzturēt matu veselību
Toksikoloģija
Neorganiskās selēna formas selenīts un selenāts no toksikoloģijas viedokļa ir rūpīgi un detalizēti izpētīti gandrīz 100 zinātniskos darbos un šaubas par to nekaitīgumu fizioloģiskajās (dietiskajās) devās nav ne zinātniekiem, ne Pasaules veselības organizācijai (WHO) [pārskats ”Selenium” uz 222 lpp.], ne Eiropas komisijas Pārtikas zinātniskai komitejai (SCF), jo nekaitīgā selenīta un selenāta deva (NOAEL = 820 µg Se/dienā) cilvēkam ir vairāk, kā 10 reizes lielāka par rekomendējamo selēna devu (RDA = 55 – 75 µg Se/dienā).
Selenīts un selenāts ir naturāli sastopami un bioloģiski izmantojami selēna savienojumi organismos un oficiāli atļauti pievienot pieļaujamās devās pārtikai vai izmantot uztura bagātinātājos.
Selenīta lietošanas augsta efektivitāte un nekaitīgums fizioloģiskajās devās bērniem un pieaugušajiem ir pierādīta un apstiprināta vairākos randomizētos pētījumos un ilgtermiņa epidemioloģiskajos pētījumos daudzu miljonu cilvēku populācijā. Dati par to ir ziņoti daudzos starptautiskajos simpozijos, atrodami zinātniskajās publikācijās, Pasaules veselības organizācijas dokumentos, kā arī Medline, US National Library of Medicine un Nutrition.org datu bāzēs.
Analizējot ap 15 tūkstoši zinātniskās publikācijas Medline, ATSDR un EPA datu bāzē, kas satur informāciju par selēnu, nav atrodamas ne vienas zinātniskas publikācijas, kur tiktu norādīts, ka selenītam vai selenātam ir nevēlami blakus efekti vai toksiskums diētiskajās (fizioloģiskajās) devās. Literatūrā esošie dati liecina par to, ka tieši neorganiskais selenīts un selenāts ir efektīvi izmantojami pārtikas selēna aizvietošanai un ir nekaitīgi gan bērniem, gan pieaugušajiem.
Ar organisko selēnu ir cita situācija. Selēnmetionīna un selēncisteīna toksikoloģiskie pētījumi ir veikti tikai ar dzīvniekiem. Zinātnisko datu un epidemioloģisko pētijumu par organiskā selēna, tajā skaitā par selēnmetionīna vai selēncisteīna, pieļaujamām un nekaitīgām patēriņa devām cilvēkam nav, jo organiskā selēna toksikokinētiskie pētījumi ar cilvēkiem nav veikti.
Selēna trūkums riska grupās
Selēndeficīta sekas dziļāk izpaužas slimību izraisošu un veselības riska faktoru ietekmē.
Laboratoriskie, klīniskie un epidemioloģiskie pētījumi parāda, ka selēndeficīts, zināmā mērā, ir saistāms ar atrofiskiem, distrofiskiem, deģeneratīviem, destruktīviem, iekaisuma, toksiskiem un nekrotiskiem procesiem organismā, kuri izraisa morfoloģisku, bioķīmisku un fizioloģisku patoloģiju, pazemina organisma pretestības un adaptācijas spējas un novājina imunitāti, kā rezultātā palielinās riska faktoru iedarbība uz cilvēka organismu un palielinās saslimšanas risks.
Ārzemju (Somija, ASV, Ķīna u.c.) un Latvijas pieredze pierāda, ka selēndeficīta izraisīto problēmu risināšanas pamatā ir selēndeficīta un tā seku profilakse, kas būtiski samazina slimošanas biežumu, veicina veselības uzlabošanos un samazina riska faktoru iedarbību. Viens no problēmas risināšanas veidiem ir selēna pievienošana iestādēs vai organizācijās gatavotajam uzturam, ko veiksmīgi dara daudzās valstīs.
Riska grupas ir cilvēku kopas, kuras vairāk un lielākā mērā cieš no selēna trūkuma un tā sekām. Līdz ar to selēna trūkuma pazīmes izpaužās vairāk un selēndeficīta profilakse riska grupās ir īpaši svarīga, nozīmīga un vairāk nepieciešama.
Riska grupas var sadalīt 4 kategorijās:
Personas ar vairāk izteiktu nepietiekamo selēna patēriņu, selēndeficītu un tā sekām:
- onkoloģiskie, sirds – asinsvadu un citi slimnieki;
- pēc traumām, operācijām;
- ar gremošanas, uzsūkšanās un asimilācijas traucējumiem;
- veģetārieši;
- ar nepilnvērtīgu, nesabalansētu un nepietiekamu uzturu;
- parenterāli un enterāli barotie;
- alkoholiķi un citi
Personas, kuras dzīvo vai strādā kaitīgos apstākļos:
- ekoloģiski nelabvēlīgā vidē;
- dažādu rūpniecisku vai paaugstināta riska objektu tuvumā;
- pakļauti paaugstinātam stresam vai citiem vides riska faktoriem
Personas, kurām ir lielāks selēna pieprasījums:
- grūtnieces;
- sportisti;
- ar paaugstinātu darba slodzi;
- ar palielinātu smago metālu un citu kaitīgo vielu līmeni organismā;
- ar pazeminātām organisma pretestības un pielāgošanās spējām;
- ar vāju imunitāti
Personas ar paaugstinātu noslieci uz saslimšanu:
- onkoloģiskam;
- sirds – asinsvadu;
- infekcijām;
- vielu maiņas;
- brīvo radikālu atkarīgām un citām slimībām
Organizējot selēndeficīta profilakses norisi riska grupās, ieteicams veikt uzskaiti, kura var palīdzēt izvērtēt selēndeficīta profilakses efektivitāti.
Jāatceras, ka neveikta selēna trūkuma profilakse riska grupās var nelabvēlīgi ietekmēt un veicināt kaitīgo faktoru izraisīto slimību un arodslimību veidošanos un attīstību.
Selēnpreparātu formas
Selēnpreparāti dalās specializētajos, kas kā dabīgo aktīvo vielu satur selēnu, un kombinētajos – ar vitamīniem, mikroelementiem u.c. Ir ļoti daudz selēnpreparātu, kas ir komplektēti ar vitamīniem. Daudzi vitamīni ir skābes: askorbīnskābe (C vitamīns), folskābe (folijskābe, B9 vitamīns), nikotīnskābe (PP vitamīns, niacīns, 3-piridīnkarbonskābe, B3 vitamīns) pantonēnskābe (B5 vitamīns) un biotīns (B7 vitamīns, H vitamīns, koenzīms R). Plaši izplatīti konservanti uztura bagātinātājos ir – fulvīnskābe, sorbīnskābe, citronskābe.
Saskarsmē ar citām vielām, īpaši skābēm, selēns var mainīt vērtību (oksidācijas pakāpi). Skābes reducē un inaktivē selēnu, padara to mazefektīvu.
Šo efektu pirmie novēroja Amerikāņu zinātnieki, kuri konstatēja, ka polivitamīnu sastāvā selēns zaudē savu aktivitāti. Tālākie pētījumi pierādīja, ka aktīvās selēna formas savienojoties ar skābēm, maina savu oksidācijas pakāpi un reducējas līdz metāliskam stāvoklim. Tā rezultātā tiek zaudēta selēna aktivitāte un izmantojamība. Lietot tādus preparātus var, bet nevar garantēt bioloģisko potenci.
Bioloģiski aktīviem selēna savienojumiem ir tendence pāriet no vienas selēnformas citā un lielais selēna oksidācijas pakāpju skaits – kopumā rada zinātniski sarežģītu uzdevumu veidojot jaunas selēna bioloģiski efektīvas preparāta formas bez to aktivitātes zuduma ilgstošā laika periodā. Šo īpašību rezultātā polivitamīnos pārsvarā izmanto mazaktīvas, toties noturīgākas selēna formas, kurām mazāk izteikta tendence sairt. Kā likums – tās ir selēna rauga formas. Rauga selēnformu izgatavotāji ekspluatē iedzīvotāju pieprasījumu pēc selēna, jo liels skaits cilvēku ir informēti par selēna nepieciešamību veselības nostiprināšanā un profilaksē, bet ļoti mazam cilvēku skaitam ir pareizs priekštats par selēna formu atšķirībām. Atpazīt mazefektīvas rauga selēna formas var pēc tā specifiskās garšas un smaržas, piemēram: pārkožot tableti tā smaržo un garšo pēc rauga.
Selēna preparātu formas var būt tabletēs, kapsulās, ampulās, pilienos, pulveros.
Selēnpreparāti var saturēt vienu vai vairākas selēna formas. Piemēram, pārliecinoši lielākā preparātu daļa satur tikai vienu selēna formu. Ka likums, saturoši selēnmetionīnu (selēna raugs, ar selēnu bagātināts raugs, L-selēnmetionīns).
Ir pieejami preparāti, kas satur Oligo-Selenium, tas ir 3 un vairāk selēna formu vienā preparātā, kur sastāvā ir neorganiskas selēna formas – selenīts un selenāts.
Apsekojot piedāvāto selēnpreparātu klāstu Baltijas valstīs, tajā skaitā arī Latvijas tirgu, Baltijas valstu selēndeficīta un saslimšanas primāro cēloņu profilakses koordinācijas komisija informē, ka lielākajā daļā selēnsaturošu preparātu sastāvā ir neefektīvas un mazvērtīgas selēna formas ar zemu kvalitāti un zemu bioloģisko potenci, kas neatrisina selēndeficīta un tā seku problēmas.
Bieži selēna preparātā sastāvā nav uzrādīta izmantotā selēna forma vai tikai rakstīts, ka preparāts satur selēnu, organisko selēnu, naturālo selēnu, dabisko selēnu, bioselēnu u.c., bet lietotājam ir jāzin, kādu tieši selēna formu viņš lieto un kādu labumu no tā gūs.
Selēnpreparātu testēšanas rezultāti
Holestiskās medicīnas un naturapātijas asociācijas 2004.gada veiktais astoņu dažādu selēnpreparātu (5 organiski un 3 neorganiski) salīdzinošs pētījums liecina par to, ka organiskiem selēnpreparātiem salīdzinājumā ar jaunās paaudzes neorganiskiem selēnpreparātiem ir daudz lielāka varbūtība uz iespējamiem blakus efektiem.
Selēnpreparātu testēšanas rezultāti parādīja, ka organiskie selēnpreparāti var izraisīt vai veicināt: 38% gadījumos asinsrites un limfas aktivitātes traucējumus, 22% gadījumos vielmaiņas procesu traucējums centrālajā un perifēriskajā nervu sistēmā, 17% gadījumos bāzes vielmaiņas traucējumus un toksisko apgrūtinājumu organismā, 12% gadījumos bāzes vielmaiņas traucējumus centrālajos un perifēriskajos endokrīnās regulācijas orgānos. Raksturīgi tas, ka negatīva reakcija uz to vai citu organisko selēnpreparātu ir novērota 36% personām. Ļoti svarīgs ir fakts, ka tikai organisko selēnpreparātu gadījumos ir konstatētas 16% personas ar organisko selēnpreparātu nepanesību, kur organisma reakcija uz visiem testējamiem organiskiem selēnpreparātiem bija negatīva.
Kā izriet no pētījuma rezultātiem, personām ar organisko selēnpreparātu nepanesību raksturīgi ir tas, ka tām uz jaunās paaudzes selēnpreparātiem ir pozitīvs efekts, līdzīgs tam, kurš novērojas parastos gadījumos. Tas nozīmē to, ka vienām un tām pašām personām vienlaicīgi var būt negatīvs efekts uz organiskiem selēnpreparātiem un pozitīvs efekts uz jaunās paaudzes selēnpreparātiem, kas liecina par organisko selēnpreparātu totālu nepanesību, bet ne par to, ka selēns organismam nav vajadzīgs.
Testēšanas rezultāti liecina, ka organiskiem selēnpreparātiem ir novērota totāla nepanesība, kas šo preparātu lietotājiem var radīt nevēlamus blakus efektus vai komplikācijas. Testēšanas rezultātu analīze parādīja, ka personām ar organisko selēnpreparātu totālo nepanesību organiskie selēnpreparāti var izraisīt vai veicināt: 85% gadījumos asinsrites un limfas aktivitātes traucējumus, 80% gadījumos vielmaiņas procesu traucējums centrālajā un perifēriskajā nervu sistēmā, 40% gadījumos bāzes vielmaiņas traucējumus centrālajos un perifēriskajos endokrīnās regulācijas orgānos, 25% gadījumos bāzes vielmaiņas traucējumus un toksisko apgrūtinājumu organismā.
Ir arī citi pētījumi, kuros ir konstatēti organiskā selēna nevēlami blakus efekti. Selenizētu (selēnsaturošu) raugu, kur selēns pārsvarā ir selēnmetionīna sastāvā, ir lietojuši 1312 personas devā 200 µg Se/dienā vidēji 4,5 gadus. 35 personām (2,7% gadījumos) ir konstatēti blakus efekti un nevēlamas parādības (galvenokārt saistītas ar kuņģa-zarnu traucējumiem).
Ir konstatēti gadījumi, kad selēnbagātināta rauga lietošana mazā devā 50 µg Se/dienā divu gadu laikā kritiski slimām personām var izraisīt pārdozēšanas, kurus zinātnieki saista ar selēnmetionīna vielmaiņas traucējumiem slimību gadījumos.
Organiskā selēna toksikokinētika un toksikoloģija cilvēkam ir maz izpētīta un nav noskaidrota. Nav datu par organisko selēna savienojumu nekaitīgo devu (NOAEL), devu pie kuras novēro pārdozēšanas simptomus (LOAEL), pieļaujamām un lietderīgām lietošanas devām ekstremāli slimiem cilvēkiem, vai personām ar vielmaiņas traucējumiem. Esoši literatūrā dati nav pārliecinoši lai ieteiktu selēnmetionīna vai selenizēta rauga masveida lietošanu selendeficīta un tā seku profilaksei. Gluži pretēji tam, selēnmetionīna vai selenizēta rauga lietošanai ir jāpieiet ar zināmu uzmanību un piesardzību, jo selēnmetionīns, kā to uzskata zinātnieki, nav labākā vai optimālākā pārtikas selēna forma. Organiskā selēna ilgstoša droša lietošana cilvēkam selēndeficīta un tā seku profilakses vajadzībām nav pierādīta no efektivitātes un nekaitīguma (toksikoloģijas) viedokļa.
Pielietojot selēnpreparātus profilaksei vai kā papildinājumu terapijai svarīgi izvēlēties pareizu selēnpreparāta formu, kura būtu efektīva un neradītu nevēlamus blakus efektus tā lietotājam. Kā parāda salīdzinoša pētījuma rezultāti, plaši reklamētie un popularizētie masu saziņas līdzekļos organiskie selēnpreparāti uzrāda mazāku efektivitāti salīdzinājumā ar jaunās paaudzes selēnpreparātiem un zināmai lietotāju daļai var radīt nevēlamus blakus efektus vai komplikācijas. Maz efektīva selēnpreparāta lietošana ved ne tikai pie nelietderīga naudas patēriņa, bet arī var graut lietotāja un mediķu ticību tam, ka selēndeficīta profilakse ir efektīva un vajadzīga.
Apkopojot zinātnisko pētījumu rezultātus var secināt, ka tikai neorganiskās pārtikas selēna formas (selenīts vai selenāts) ir drošas un nekaitīgas no toksikoloģiskā viedokļa, kuras var efektīvi izmantot selēndeficīta izraisīto slimību un patoloģiju profilaksei.
Klīniskie un ilgtermiņa epidemioloģiski pētījumi
Neorganiskā selēna lietošana cilvēku populācijā
Neorganiskās selēna formas ir plaši lietotas cilvēku populācijā dažādās valstīs:
• Pēdējo 50 gadu laikā, bet īpaši plaši sākot ar 1973. g. preparatīvās selenīta un selenāta formas lietoja desmitiem miljonu cilvēku.
• No 1973 –1993. g. Ķīnā selenītu lietoja virs 10 miljoni cilvēku.
• Sākot ar 1980. g. ASV neorganiskās selēna formas lietoja desmitiem miljonu cilvēku.
• Sākot ar 1984. g. selenīts un selenāts ir izmantots Nacionālajā selenizācijas programmā Somijā.
• Sākot ar 1996. g. selenīts izmantots Selenizācijas programmās Krievijas reģionos.
Randomizētie klīniskie pētījumi, kas apliecina neorganiskā selēna efektivitāti selēndeficīta atkarīgo slimību gadījumos
1. Selenītu (15 ppm sāls) lietoja 1,06 miljoni cilvēku trīs gadus ilgi [Cheng, 1990]. Kešana kardiomiopātija samazinājās no 25,2/106 līdz 2,7/106 (9,3 reizes), bet kontroles grupā, kurā bija 0,6 miljoni cilvēku, kas selenītu nesaņēma, no 19,8/106 līdz 7,4/106. Jauni saslimšanas gadījumi Se-grupā – 0,18%, bet kontroles grupā 1,07%. Blaknes no selenīta lietošanas nav.
2. Selenītu lietoja piecu gadu laikā gandrīz 10 miljonu Ķīnas iedzīvotāju. Mirstība no Kešana kardiomiopātijas samazīnājās par 50%. Blaknes nav novērotas.
3. Selenītu lietoja 130`471 persona astoņus gadus [ Yu, 1989, 1991 ]. Saslimstība ar aknu vēzi samazinājās par 35,1% salīdzinājumā ar kontroli, kas selēnītu nesaņēma.
4. Selenītu lietoja 20`847 cilvēku trīs gadus [ Yu, 1997 ]. Saslimstība ar vīrusa hepatītu (A un B) samazinājās par 56,8 – 59,4% salīdzinājumā ar kontroli, kas selēnu nesaņēma.
5. Posmā no 1983 – 1992. gada Kīnā Sichuan selēndeficīta provinces iedzīvotāji lietoja selenīta sāli (15 mg nātrija selenīta/kg) [Selenium, 2000]. Saslimšana ar Kešana kardiomiopātiju samazinājās no 3218/106 līdz 0/106. No 1990. gada saslimstības gadījumi netika reģistrēti. 1993 gadā selenizācija tika pārtraukta. 1999. gadā parādījās jauni saslimšanas gadījumi 40/106 .
6. Posmā no 1985 – 1987. gada Kīnā Jiangsu selēndeficīta provinces iedzīvotāji trīs gadus lietoja selenīta sāli (15 ppm) [Yu, 1989]. Saslimšana ar infekciozo hepatītu, ieskaitot hepatītu B (HBsAg+), samazinājās 2, 4 reizes salīdzinot ar kontroles grupu, kas selenītu nesaņēma.
Ilgtermiņa epidemioloģiskie pētījumi ar bērniem, kur pierādīta neorganiskā selēna efektivitāte un nekaitīgums
1. Piecos Ķīnas novados 323`872 bērnu vecumā no 2-7 gadi lietoja selēnītu piecus gadus [Yang, 1984]. Kešana kardiomiopātija samazinājās vidēji 5,7 reizes salīdzinot ar kontroles grupu (1`107`568 bērnu), kas nesaņēma selēnu. Blaknes nav.
2. Posmā no 1974 – 1977. gada 34`514 bērnu vecumā no 1-9 gadi lietoja selenītu [KDRG, 1979]. Saslimšana ar Kešana kardiomiopātiju samazinājās 6,3 –9,5 reizes, bet mirstība no šīs slimības samazinājās 65 reizes (!!!) salīdzinājumā ar placebo grupu. Blaknes nav.
3. Ķīnā Gansu selēndeficīta provincē bērni vecumā no 1-10 g. lietoja selenītu (0,5 –1,0 mg nedēļā) 6 gadus ilgi [WHO]. Saslimšanas biežums ar Kašin-Beka osteoartrozi samazinājās no 42% līdz 4%.
