Multivitamīni tiek tirgoti kā ērti un “viss vienā” risinājumi, lai uzlabotu veselību, solot aizpildīt uzturvielu trūkumus mūsu uzturā un veicināt vispārēju labsajūtu.
Tomēr, neskatoties uz to popularitāti, zinātniskie pierādījumi arvien biežāk liecina, ka šie sarežģītie preparāti var nebūt tik efektīvi, kā bieži vien tiek attēloti.
Pretstatā tam, mono (vienas izejvielas) preparāti – kas koncentrējas uz vienu vitamīnu, minerālvielu vai uzturvielu – iegūst atzinību, ka tie nodrošina mērķtiecīgākus, uzticamākus un efektīvākus veselības ieguvumus.
Multivitamīni: Viss vienā ir labāk?
Multivitamīni parasti satur plašu vitamīnu un minerālvielu spektru, katru dažādās devās. Lai gan tas var šķist ideāls risinājums ikdienas uzturvielu vajadzību nodrošināšanai, pieeja “viss vienā” ignorē faktu, ka katram cilvēkam ir atšķirīgas uzturvielu vajadzības, kuras ietekmē tādi faktori kā vecums, dzimums, uzturs, dzīvesveids un konkrētas veselības problēmas.
Piemēram, ieteicamā ikdienas vitamīnu D un kalcija deva ievērojami atšķiras starp jauniešiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem. Grūtniecēm var būt nepieciešams lielāks folskābes un dzelzs daudzums, kamēr sportistiem var būt lietderīgi lietot lielākas magnija vai cinka devas. Viena multivitamīnu formula nespēj pilnvērtīgi apmierināt šīs dažādās vajadzības. Šāda vispārināšana rada neefektīvu un dažkārt pat nelietderīgu uztura bagātinātāju lietošanu.
Turklāt uzturvielu uzsūkšanās ir atkarīga no cilvēka unikālās fizioloģijas. Multivitamīni var saturēt pareizās sastāvdaļas, bet, ja organisms tās neuzsūc efektīvi, tās kļūst bezjēdzīgas. Savukārt, mono preparāti ļauj pievērsties konkrētiem trūkumiem vai veselības mērķiem, nodrošinot, ka organisms saņem optimālu konkrētās uzturvielas devu.
Multivitamīnu mijiedarbība
Vēl viena būtiska problēma, kas saistīta ar multivitamīnu uztura bagātinātājiem, ir sarežģītā mijiedarbība starp dažādiem vitamīniem un minerālvielām, kuras tie satur. Kad vienā tabletē ir pārāk daudz vitamīnu un minerālvielu, tie var traucēt viens otra uzsūkšanos un efektivitāti.
Piemēram, kalcijs konkurē ar magniju un cinku par uzsūkšanos gremošanas sistēmā. Dzelzs, kas ir vēl viena bieža multivitamīnu sastāvdaļa, var kavēt gan cinka, gan kalcija uzsūkšanos. Līdzīgi, liela C vitamīna deva var uzlabot dzelzs uzsūkšanos, kas var būt izdevīgi tiem, kam ir dzelzs trūkums, taču kaitīgi tiem, kuriem dzelzs līmenis jau ir pietiekams, potenciāli izraisot dzelzs pārslodzi.
Šī uzturvielu mijiedarbība samazina multivitamīnu efektivitāti un dažos gadījumos var pat radīt riskus. Savukārt, mono uztura bagātinātāji novērš šīs problēmas, nodrošinot labāku uzsūkšanos un paredzamākus rezultātus. Lietojot vienu uzturvielu izolēti, tās uzsūkšanās netiek kavēta citu konkurējošu elementu dēļ, kā rezultātā uztura bagātināšana ir efektīvāka un mērķtiecīgāka.
Selēns un skābie vitamīni
Selēna efektivitāte var tikt samazināta, lietojot to kopā ar noteiktiem skābiem vitamīniem multivitamīnu preparātos. Skābie vitamīni, piemēram, C vitamīns (askorbīnskābe) un daži B grupas vitamīni (piemēram, B5 vitamīns, pantotēnskābe), bieži tiek iekļauti multivitamīnu produktos. Taču selēna un šo skābo vitamīnu mijiedarbība var ietekmēt selēna uzsūkšanos, stabilitāti un kopējo biopieejamību, potenciāli samazinot tā paredzētos ieguvumus veselībai.
Viena no nozīmīgākajām mijiedarbībām starp selēnu notiek ar C vitamīnu, kas pazīstams arī kā askorbīnskābe. Lai gan gan selēns, gan C vitamīns ir spēcīgi antioksidanti, to ķīmija var radīt problēmas, kad tie tiek apvienoti vienā uztura bagātinātājā.
C vitamīns ir ūdenī šķīstošs un ļoti reaktīvs, pateicoties tā spējai ziedot elektronus, kas ļauj tam neitralizēt brīvos radikāļus. Tomēr šī reaktivitāte var ietekmēt arī citu uzturvielu stabilitāti, īpaši mikroelementus, piemēram, selēnu. C vitamīna skābā daba reducē selēna savienojumus neaktīvās formās, padarot tos mazāk biopieejamus un grūtāk asimilējamus organismā.
Šī biopieejamības samazināšanās nozīmē, ka selēns multivitamīnu preparātos, kas satur C vitamīnu vai citus “skābus” vitamīnus, var nebūt tik efektīvs kā selēns, kas tiek uzņemts atsevišķi. Šī ķīmiskā reakcija starp šīm divām uzturvielām būtībā “neitralizē” daļu no selēna satura, samazinot tā spēju veicināt svarīgas procesus organismā.
Multivitamīnu potenciālā pārdozēšana
Viens no lielākajiem riskiem, kas saistīti ar multivitamīnu lietošanu, ir potenciāla multivitamīnu pārdozēšana. Pārmērīga multivitamīnu uzņemšana var novest pie toksicitātes un veselības problēmām.
Taukos šķīstošie vitamīni, piemēram, A, D, E un K, var uzkrāties ķermeņa tauku krājumos un, lietojot pārmērīgā daudzumā, izraisīt bīstamas koncentrācijas. Pārmērīga minerālvielu, piemēram, dzelzs un kalcija, lietošana arī rada riskus, tostarp kuņģa-zarnu trakta traucējumus, nierakmeņus un pat sirds slimības.
Ņemot vērā, ka multivitamīni bieži satur augstas devas vairākiem vitamīniem un minerālvielām, ir viegli neapzināti pārsniegt drošās robežas dažām no šīm vielām, it īpaši, ja lietotājs arī patērē specializētus (bagātinātus) pārtikas produktus vai papildu piedevas. Pārdozēšanas risks nav iespējams ar mono preparātiem, jo lietotāji var kontrolēt precīzu vienas uzturvielas daudzumu, samazinot toksicitātes iespējamību.
Multivitamīnus nevar pielagot
Viena no lielākajām mono preparātu priekšrocībām ir to spēja tikt pielāgotām individuālajām vajadzībām. Katrs cilvēka organisms ir atšķirīgs, un uzturvielu prasības var mainīties atkarībā no daudziem faktoriem, tostarp ģenētikas, dzīvesveida, diētas un konkrētām veselības problēmām. Multivitamīni ir paredzēti kā plaša spektra risinājums, taču tie nevar apmierināt konkrēto uzturvielas trūkumu vai risināt specifiskās veselības problēmas.
Piemēram, kāds, kurš cieš no hroniskā noguruma, varētu gūt labumu no mērķtiecīgas selēna, dzelzs vai vitamīna B12 papildināšanas, kamēr kādam ar osteopēniju vairāk derētu kalcija vai vitamīna D piedevas.
Multivitamīni var nodrošināt nelielas uzturvielu devas, bet ne tādās specifiskās devās, kādas nepieciešamas, lai risinātu šīs unikālās veselības problēmas. Mono preparāti ļauj precīzi dozēt, nodrošinot, ka organisms saņem tieši to, kas tam nepieciešams, bez nevajadzīgām vai neefektīvām piedevām.
Kvalitātes kontroles problēmas multivitamīnos
Uztura bagātinātāju nozare ir pazīstama ar to, ka tā ir nepietiekami regulēta, un multivitamīni nav izņēmums. Daudzi multivitamīnu produkti tirgū satur sastāvdaļu formās, kas ir mazāk biopieejamas (tas nozīmē, ka tās grūtāk uzsūcas organismā), padarot tos lielākoties neefektīvus.
Piemēram, daži multivitamīni satur sintētiskās vitamīnu formas, kuras organisms slikti uzsūc, piemēram, sintētisko vitamīnu E (dl-alfa-tokoferols) vai magnija formas – magnija oksīdu. Turklāt daži multivitamīni tiek ražoti ar pildvielām, mākslīgām krāsvielām un konservantiem, kas var vēl vairāk apdraudēt produkta kvalitāti.
Savukārt mono uztura bagātinātāji bieži tiek ražoti, koncentrējoties uz biopieejamās uzturvielas formas nodrošināšanu. Piemēram, magnija preparāti, kas izmanto magnija citrātu vai glicinātu, nodrošina labāku uzsūkšanos nekā magnija oksīds, kas sastopams daudzos multivitamīnos. Līdzīgi, vitamīna D preparāti, kas izmanto D3 (holekalciferolu), ir efektīvāki nekā tie, kas satur mazāk spēcīgo D2 formu. Selēna preparāti ir efektīvāki, kas satur selenītu un selenātu, nevis organisko selēnu, selēna raugu vai selēnmetionīnu.
Pētījumi pamato mono preparātu efektivitāti
Zinātniskie pētījumi arvien vairāk atbalsta mono preparātu izmantošanu, nevis multivitamīnus. Pētījumi liecina, ka šo preparātu lietošana ir efektīvāka, lai risinātu deficītus un uzlabotu veselības rezultātus, nekā vispārējā pieeja, ko piedāvā multivitamīni.
Piemēram, daudzi pētījumi parādījuši, ka D vitamīna lietošana var ievērojami uzlabot kaulu veselību, samazināt lūzumu risku un atbalstīt imūnsistēmas funkciju, īpaši cilvēkiem, kuriem ir deficīts. Tomēr šie ieguvumi tiek novēroti tikai tad, ja D vitamīns tiek lietots pareizā devā, kas bieži vien ir augstāka nekā tā, ko satur multivitamīni.
Līdzīgi pētījumi ir parādījuši, ka dzelzs piedeva ir ļoti efektīva dzelzs deficīta anēmijas ārstēšanā, bet multivitamīni bieži satur pārāk maz dzelzs, lai radītu nozīmīgu ietekmi. Tas pats attiecas uz citām uzturvielām, piemēram, folātu, B12 vitamīnu un omega-3 taukskābēm, kurām ir pierādīti mērāmi veselības ieguvumi, kad tās tiek lietotas izolēti pareizajās devās.
Multivitamīnu psiholoģiskā ietekme
Papildus fizioloģiskajām priekšrocībām ir arī psiholoģisks aspekts, kas jāņem vērā, salīdzinot multivitamīnus ar mono preparātus. Multivitamīnu lietošana dažkārt var radīt nepatiesu drošības sajūtu, kas liek cilvēkiem ignorēt citus veselības aspektus, piemēram, sabalansētas diētas uzturēšanu vai regulāras fiziskās aktivitātes. Galu galā, ja jau lietojat ikdienas tableti, kas sola nodrošināt visas jūsu uztura vajadzības, kāpēc pievērst uzmanību tam, ko ēdat?
Savukārt mono aktīvo vielu uztura bagātinātāji veicina apzinātu pieeju veselības optimizēšanai. Lietojot uztura bagātinātāju ar konkrētu mērķi— vai tā būtu barības vielu trūkuma novēršana, imūnsistēmas atbalstīšana vai enerģijas līmeņa uzlabošana — nes daudz lielāku labumu patērētājam.
Multivitamīnu efekts -cena
Pirmajā mirklī multivitamīni var šķist izdevīgāki, jo tie satur daudz dažādu uzturvielu vienā produktā. Tomēr šis priekšstats bieži ir maldinošs. Zemas biopieejamības un iespējamās uzturvielu mijiedarbības dēļ reāls multivitamīnu sniegtais labums var būt minimāls, padarot tos par neefektīvu ieguldījumu.
Bez tam, multivitamīni parasti satur organismam nevajadzīgas vielas, kuru nav trūkuma organismā, bet par tiem tā vai šā ir jāmaksā.
Savukārt mono preparāti, lai gan dažkārt ir dārgāki par katru uzturvielu, sniedz efektīvākus rezultātus un tiek mērķēti uz konkrētas uzturvielas trūkumu vai veselības problēmu.
Patērētājs var prioritizēt savus izdevumus, koncentrējoties tikai uz uzturvielām, kas patiešām ir nepieciešamas, nevis maksājot par vispārēju produktu, kas ietver nevajadzīgas vai neefektīvas sastāvdaļas.
Kā zināt ko man vajag?
Bioģeoķīmiskā ekoloģija
BIOĢEOĶĪMISKĀ EKOLOĢIJA – zinātne par organismu un zemes garozas ķīmiskā sastāva savstarpējo mijiedarbību un līdzsvaru. Zināms, ka zemes garozai ir nevienāds sastāvs. Uz tās virsmas atrodas rajoni ar paaugstinātu vai pazeminātu dažādu ķīmisko elementu līmeni. Šo elementu nepietiekamība vai pārākums zemes garozā un augsnē, ietekmē to saturu augos. Tas savukārt ietekmē ķīmisko elementu līmeni dzīvnieku un cilvēku organismā. Tādu ķīmisko elementu pārvietošanās ceļu sauc par BIOĢEOĶĪMISKO BARĪBAS ĶĒDI.
Ķīmisko elementu līmenis bioģeoķīmiskajā barības ķēdē, tajā skaitā cilvēku organismā, ir atkarīgs no vides, kurā mēs dzīvojam. Ģeoķīmiska vide nosaka to, kādos apstākļos atrodas un funkcionē organisms. Vide, kurā mēs dzīvojam, tās ķīmiskais sastāvs var neatbilst mūsu organisma pieprasījumam. Ģeoķīmiski nesabalansēta vide nelabvēlīgi ietekmē ķīmisko elementu, tajā skaitā minerālvielu un mikroelementu, līdzsvaru un saturu bioģeoķīmiskajā barības ķēdē, kas izraisa morfoloģiskas, bioķīmiskas un fizioloģiskas patoloģiskas novirzes organismos un ENDĒMISKĀS SLIMĪBAS. Ģeoķīmiskās endēmijas (endēmiskās slimības) – saslimšanas, kas izraisītas ar nelabvēlīgiem ģeoķīmiskiem faktoriem, kurus sauc vēl arī par primāriem saslimšanas cēloņiem.
Rajoni, kuros novēro organismu patoloģiju vai nevēlamas reakcijas (no maz redzamas līdz endēmiskām slimībām) uz ķīmisko elementu disbalansi (lielām vai mazām koncentrācijām) vidē un barības ķēdē tiek nosaukti par BIOĢEOĶĪMISKĀM PROVINCĒM.
Selēna trūkums Latvijā
Bioģeoķīmisķie pētījumi parāda, ka selēna saturs barības ķēdē (augsnē, ūdeņos, augos, dzīvnieku un cilvēku organismā) dažādos ģeogrāfiskajos rajonos ir nevienāds. Bioģeoķīmisks selēna deficīts, zems mikroelementa selēna līmenis visā barības ķēdē (augsnē, augos, barībā, uzturā, dzīvnieku un cilvēka organismos) ir konstatēts vairāk kā 20 valstīs, tajā skaitā, Baltijas jūras baseina valstīs: Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Baltkrievijā.
Somijā, kopš 1984.g., veikta Nacionāla selendeficīta profilakses programma (koordinē šo programmu Valsts prezidents), rezultātā palielināts selēna patēriņš somu iedzīvotājiem līdz trīs reizēm. Pēc ekspertu datiem, selēndeficīta profilakse palīdzēja Somu iedzīvotājiem samazināt sirds – asinsvadu patoloģiju 2,5 reizes, onkoloģiskās saslimšanas – 1,8 reizes, endokrīnās sistēmas saslimšanas – par 77%, kopējo saslimšanas līmeni – par 47%.
Zinātniski pierādīts, ka selēns ir vitāli nepieciešams un neaizstājams mikroelements, kurš nesintezējas organismā un kuru nevar aizstāt ne ar ko citu. Selēnam cilvēka organismā jānonāk ar uzturu pietiekošā daudzumā.
Cilvēka organisms parasti satur 5-20 mg selēna. Ik dienu pieaugušam cilvēkam jāsaņem no 50 – 200 µg selēna dienā.
Pierādīts, ka selēna trūkums samazina selēnspecifisko bioloģisko molekulu līmeni organismā un veicina selēna trūkuma pazīmes, tādas ka, nepietiekamības simptomi un patoloģijas, saistītas ar atrofiskiem, distrofiskiem, deģeneratīviem, destruktīviem, iekaisuma, toksiskiem un nekrotiskiem procesiem organismā.
Pētījumi parāda, ka selēna trūkums (selēndeficīts) izraisa organisma šūnas membrānu un substruktūru, īpaši mitohondriju, bojājumus, kā rezultātā kavējas ATF (bioloģiskā enerģija) un koenzīma Q10 sintēze un uzkrāšanās šūnā, samazinās bioloģisko procesu enerģētiskais nodrošinājums un šūnas dzīvotspēja.
Zinātniski noskaidrots, ka selēna trūkums palielina organismam kaitīgo vielmaiņas produktu peroksīdu, aldehīdu un brīvo radikālu daudzumu šūnā un organismā. Ja organisma antioksidatīva aizsargsistēma nespēj apturēt šo produktu koncentrācijas pieaugumu, tas izraisa brīvo radikālu atkarīgo patoloģiju organismā, kas palielina varbūtību saslimt ar vairāk ka 100 slimībām.
Gudrā izvēle
Kaut arī multivitamīni var piedāvāt ērtu risinājumu tiem, kas cenšas nodrošināt visas sava uztura vajadzības, tie bieži vien neatbilst efektivitātes, biopieejamības un individuālo veselības vajadzību apmierināšanas kritērijiem. Kompleksās mijiedarbības starp uzturvielām, pārdozēšanas risks un pielāgojuma trūkums ir būtiski trūkumi, kas vājina to efektivitāti.